izveidots: Piektdiena, 25. maijs 2012 Laiks 16:14.
mainīts: Svētdiena, 27. maijs 2012 Laiks 20:56.
Vēlējos padalīties savā pieredzē rakstot kvalifikācijas darbu sēžot savā istabā jau nedēļu. Tātad pirmajā dienā biju ļoti optimistiski noskaņots students un domāju, ka pa pāris dienām to 50 lpp garo savārstījumu uzcepšu, jo kas gan tur tik grūts varētu būt , diemžēl, nenormāli aplauzos un tā nenotika, jo redz Latvijas izglītības sistēmai sāk rūpēt tas vai studenti paši raksta savus darbus un nepārkopē tos no jau esošajiem. Un tātad lai to pārbaudītu ir ieviesta tāda neapejama kuce kā "vienotā sistēma", kuras diemžēl neuzlaužamajā datu bāzē atrodas daudz un dažādi kvalifikācijas, bakalaura, maģistra utt darbi kurus neatteiktos apskatīt studenti, kas šobrīd mokās ar šo darbu rakstīšanu un es, kurš meklē vieglāko ceļu. Neskatoties uz to es sāku apzinīgi vērpt savus domu graudus topošajā darbā. Paskatoties pa labi no datora ieraudzīju un atvēru grāmatiņu, kam it kā būtu jāpalīdz uzrakstīt šo darbu ( bļa nu labāk nebūtu gan viņu atvēris ). Izrādās, ka mūsu izglītības sistēmai ir nepieciešams apzīmogot un parakstīt vēl 8 darbus izņemot pašu kvalifikācijas darbu, lai apliecinātu, ka es esmu bijis praksē, tur tiešām arī atradies. Nē nopietni, un vēl tiek runāts par to, ka jāsaudzē meži. Manām pelēkajām šūnām kādu brīdi vēl būs jāapstrādā tas, kāpēc gan to visu nevarētu apvienot vienā dokumentā, bet izglītības sistēmai acīmredzot patīk nevajadzīgi papīru kalni.
Nepārtraukti sēžot savā istabā pie loga sajutu nepārvaramu vēlmi ielaist istabā svaigo pavasara gaisu, kurš gan būtu domājis, ka šis pavasarīgais gaiss būs tāds lops un es saslimšu nepilnā pus stundā. Pateicoties savai nepārvaramajai vēlmei es vēl pēc nedēļas klepoju kā nodzīts medību suns, deguns tek tik ļoti, ka to šņaucot jūtu durstošu sajūtu savās smadzenēs un pateicoties šķaudīšanai datora monitors ir jātīra apmēram 2 reizes stundā.
Pienāca otrā diena. Jutos nenormāli noguris, jo biju sēdējis pie sava mīļā kompīša līdz vēlai naktij un rakstījis to darbu pēc kura vēlams saņemšu savu papīru par grūti pārdzīvotajiem gadiem, smagiem dzerstiņiem kojās, gulēšanu lekcijās, špikošanu sesijās un regulāru bezvērtīgo lekciju bastošanu. Otrājā dienā pamanīju to, ka istabā no ēdienreizēm sāk augt netīro trauku kaudzes, bļa kāds man slinkums bija tobrīd un nodomāju, ka vēlāk aiznesīšu. Sajutu to, ka mīkstās salvetes viena pēc otras piepildās ar mana deguna burvīgo saturu un , ka ar salvešu krājumiem uz galda nepietiks. Tā nu sazīmēju pāris tualetes papīra ruļļus no vecmammas krājumiem,jo acīm redzot biju pārāk slinks un noguris, lai ietu uz veikalu. Izrādījās,ka tualetes papīrs nav tik maigs kā salvetes un dienai ritot uz otru galu, pateicoties deguna šņaukšanai tualetes papīrā es izskatījos tā, kā būtu saņēmis pāris spēcīgus spērienus pa augšlūpu. Brīnumainā kārtā es turpināju rakstīt savu darbu un , apsveiciet mani, otrajā dienā biju jau uzrakstījis veselas 10 lpp. Protams, tas neizklausās iespaidīgi un vēl neiespaidīgāk izklausīsies tas, ka to apaļo, burvīgo lapu skaitu veidoja copy + paste no prakses atskaites ( jāpiezīmē, ka tā ir atļauta darbība).
Pienāca trešā darba rakstīšanas diena, atkal piesēdos pie tā smirdīgā datora. Joprojām man ne sūda no tā darba nebija. Sēžot krēslā sajutu to, ka vienkārši neaprakstāmi man ir notirpis dibens, domājot ka tas pāries, es turpināju mērķtiecīgi rakstīt darbu. Pēc aptuveni pusstundas sapratu to, ka jūtība kājās ir zudusi. Mēģināju piecelties no krēsla, bet secināju, ka man kājas notirpuma rezultātā palikušas galertveidīgas ( tas sūds nekad man nav paticis ). Tā nu es atkal mācījos staigāt un lēnām atguvu jūtību kājās. Jāpiezīmē, gan ka nepatīkamākā procesa daļa bija durstīgā sajūta, jo tā mani pārņēma no pirkstu galiem līdz pat dibenam, sajūta bija tāda it kā es skrietu caur nātrēm un vienlaicīgi tiktu arī pērts ar pamatīgu ādas vai gumijas gabalu. Pēc šī unikālā un vienreizējā piedzīvojuma es turpināju rakstīt darbu. Vēl jāpiezīmē, tas, ka es izmisīgi ilgojos pēc civilizācijas un nezinu kāpēc sāku uzņemt savus foto attēlus ar web kameru. To visu vēlāk pārdomājot sajutos mazliet nožēlojams un pamests.
4. Dienā jau jutu cerību ka darbu pabeigšu laikā. Biju tik aizrāvies ar rakstīšanu,ka nepamanīju kā laiks iet. Vakarpusē atpūtas brīdī pamanīju to, ka manā istabā ir tik daudz netīro trauku, ka galds zem viņiem praktiski nav redzams. Paskatoties uz otru pusi, jāatceras tas, ka biju atnesis uz istabu 2 tualetes papīra ruļļus. Bļa iztīti un piešņaukti viņi tik tiešām bija izveidojuši pamatīgu kalnu uz istabas grīdas, kuru diez gan ilgi nācās vākt. Kas būtu zinājis, ka tie ir tikai 2 sasodīti ruļļi. Dienas biju tik vientuļš un izmisis pēc sabiedrības, ka beigās atkal sevi fotografēju ar web kameru , sūtīju draugiem un tīksminājos pats par savām bildēm. Jācer, ka nekad mūžā tās bildes neviena sveša un nepazīstama acs neredzēs.
Pienāca piektā diena, kad darbs būtu jāiesūta. Es protams viņu laikā pabeidzu, bet to sasodīto smirdīgo datoru negribu redzēt vēl vismaz kādu laiku. Ar istabas kopšanu gāja diez gan pagrūti ( pateicu mammai, ka eju dzert un aizmirst sūdīgāko nedēļu manā mūžā, nākošajā dienā piecēlos burvīgi tīrā un mazliet pēc paģirām esošā istabā, bet tas laikam bija no manis ). Pēc 3dienu ilgas atzīmēšanas un regulāriem prāta aptumsumiem un atmiņas zudumiem joprojām nebiju aizmirsis šo nedēļu, kas man laupīja brīvību un ieslodzīja mani manis paša mājās. Sēžu paģirains ar ļoti ļoti lieliem morāliem pārmetumiem un dalos ar cilvēci savā drūmajā stāstā. Liekas , ka šī šausmīgā nedēļa vajās mani visu manu mūžu.
Stāsts balstīts uz patiesiem faktiem.
, kas atšķirs Tevi no visiem pārējiem lietotājiem.
[username], tagad VIP! Tev tagad ir vairāk iespējas, apraksts par visiem pakalpojumiem, ko Tu vari izmantot 
